pirmdiena, 2011. gada 22. augusts

Dižā saulsardzene

Kā katram sēņotājam ir savas zināmās sēņu vietas, arī man tādas ir. Vairākas. Gailenēm un sviesta bekām – sava, baravikām sava un vēl viena vieta, kur katru gadu ik pa laikam aizstaigāju cerībā atrast saulsardzenes. Šogad bija jāgaida, vienu brīdi pat nodomāju, ka varbūt pat vispār nebūs. Tomēr – ir! Un kādas skaistules!
Lielās dižsardzenes cepurīte sasniedz 5 – 20 cm platumu. Sākumā tā ir lod – vai olveidīga, vēlāk zvanveidīga, bet pieaugušām sēnēm izpletusies; atgādina saulessargu, ar izcilni vidū, pelēkbrūna ar tumšāku centrālo daļu, klāta ar stūrainām brūnām zvīņām, gar malu pārslaini – šķiedraina. Kātiņš dobs, 10 – 30 cm garš un 2 – 4 cm resns, cilindrisks, pie pamatnes ar bumbuļveida paplašinājumu, tādā pat krāsā kā cepurīte, klāts ar tumšbrūnām šķiedrām, galotnē ar platu, kustīgu gredzenu, kas no virspuses ir balts, bet apakšpusē brūngans. Lapiņas platas, mīkstas, baltas. Mīkstums balts, irdens, ar patīkamu riekstu smaržu un garšu /informācija par saulsardzeni ņemta šeit/ .
Cepurīti var lietot gan svaigu, gan cept kā karbonādi /bez iepriekšējas vārīšanas/.
Tomēr, ja māc šaubas par atrasto sēni vai nav īstas pārliecības, ka to ēdīsi, atstāj sēni augam.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...